Vaišnavu četras skolas

sampradaya-vihina ye mantras te nisphala matah
atah kalau bhavisyanti catvarah sampradayinah
sri-brahma-rudra-sanakah vaisnavah ksiti-pavanah
catvaras te kalau bhavya hy utkale purusottamat
ramanujam sri svicakre madhvacaryam caturmukhah
sri visnusvaminam rudro nimbadityam catuhsanah

Mantrām, kuras nav saņemtas caur mācekļu pēctecību, nav nekāda efekta. Tāpēc Kali laikmetā atnāca četras dievišķās personības, lai nodibinātu mācekļu pēctecības skolas. Tās ir Lakšmī, Brahma, Rudra un Sanaka Riši, un viņu mācības izplatījās no Purušottamas Orisā. Šrī Lakšmī izvēlējās Šrīlu Ramanudžu kā savas sampradajas pārstāvi, četrgalvis Brahma izvēlējās Šrīlu Madvāčarju; Rudra izvēlējās Šrīlu Višnusvāmī un četri Kumāri izvēlējās Šrīlu Nimbarkāčarju (Padma Purāna).

Šrī Čaitanjas Mahāprabhu Gaudija sampradajas mācekļu pēctecības ķēde aizsniedzas līdz  pašam Visaugstajam Kungam Šrī Krišnam, kurš šo dievišķo zinātni vēstīja Brahmam, un Brahma savukārt to nodeva savam māceklim Nāradam. Tādā veidā pārpasaulīgā patiesība nonāca materiālajā pasaulē, un mūsdienās šo ķēdīti saglabā un turpina pilnību sasniegušie garīgie skolotāji.

Bengāļu vaišnavisms un Madhva-sampradaja

Par cik bengāļu vaišnavu skolas dibinātājs ir Brahma un mūla-āčarja ir Madhva, tās pilnīgais nosaukums ir Brahma-Madhva-gaudija-sampradaja (gaudija atvasināts no vārda Gauda, kas ir sens Bengālijas nosaukums) jeb vienkārši Gaudija-sampradaja. Šrī Čaitanja saglabāja Madhvas galvenos pamatprincipus un piešķīra tiem īpašu nozīmi, kas veicināja Viņa mācības milzīgos panākumus un ātru tās izplatīšanos pa visu Indiju.

Šrī Čaitanja Mahāprabhu

Šrī Čaitanja Mahāprabhu ir Visaugstā Kunga iemiesojums šinī strīdu un liekulības laikmetā - Kali laikmetā. Viņš nonāca 1496. gadā Šrī-dhāmā Majapūrā Indijā, un savas klātbūtnes 48 gados Viņš uzsāka sankīrtanas kustību - Kunga Krišnas svēto vārdu dziedāšanu. Tāpēc šīs kopīgās dziedāšanas dēļ radies nosaukums "krišnaīti". Kungs Čaitanja paredzēja, ka svētos vārdus dziedās katrā pilsētā un ciemā, un tagad var redzēt, ka bhaktas dzied un dejo uz ielām visā pasaulē. Kunga Čaitanjas mācības pamats ir senie raksti sanskritā - Vēdas un konkrēti "Šrīmad-Bhāgavatam". Viņš nostiprināja vaišnavu viedokli par Absolūto Patiesību kā personību laikā, kad sabiedrībā valdīja impersonālisms un tukšuma filozofija. Šrī Čaitanjas vaišnavu teoloģijas pamatā ir atziņa, ka Krišna ir Visaugstais Dievs, kā arī mācība par neaptveramo vienotību un atšķirību (ačintja-bheda-abheda-tattva), mācība par rasām (savstarpējām attiecībām ar Dievu); dievišķā pāra - Rādhas un Krišnas godināšana; visu cilvēku vienlīdzība Dieva priekšā un prasādam (svētīts ēdiens) izplatīšana plašām cilvēku masām.

Šrīla Rūpa gosvāmī

Šrī Čaitanja Mahāprabhu deva norādījumus vispirms Rūpam un Sanātanam gosvāmī, kuri bija vecākie no sešiem Vrindāvanas gosvāmī, un kuri savukārt uzrakstīja daudz grāmatu par uzticīgu kalpošanu Kungam Krišnam. Pa mācekļu pēctecības līniju Bhaktivinoda Thākurs apguva šīs zinības 19. gadsimta vidū no Džagannāthas dāsa Babadžī un paredzēja, ka drīz atnāks personība, kura izplatīs sankīrtanas kustību Rietumu valstīs. Viņa dēls Bhaktisidhanta Sarasvatī Thākurs bija ļoti ietekmīgs sludinātājs 20. gadsimta sākumā Indijā, un 1932. gadā viņš iesvētīja jauno Kalkutas bhaktu Abhaju Čaranu De, kurš vēlāk kļuva slavens kā Viņa dievišķā žēlastība A. Č. Bhaktivēdānta Svāmī Prabhupāda.