Atjaunot paroli

Laime ir ļoti svarīgs jēdziens, tāpēc sanskritā tam ir daudz terminu. Piemēram, ir ķermeniska laime, kuru mēs izjūtam ar maņu orgāniem (ja ēdam kaut ko garšīgu, klausāmies skaistu mūziku vai priecājamies par skaistiem ziediem). Laime prāta līmenī, kad priecājamies par kaut ko patīkamu vai sajūsmināmies, ka piepildās mūsu sapņi.

Tomēr šie laimes veidi ir laicīgi un nevar īsteni apmierināt cilvēku. Jutekliskā laime agri vai vēlu apnīk, vairs neiepriecina. Gadiem ejot, mūsu ķermenis vairs nevar baudīt kā agrāk, bet gan vairāk sagādā ciešanas. Par visu ir jāmaksā, priecīgs satraukums atnes vilšanos. Šādai laimei ir sākums un gals, un to apzinoties, cilvēks izjūt skumjas un bēdājas.

Tā kā mēs esam garīgas būtnes, mēs meklējam laimi, kas atbilst mūsu garīgai dabai — mūžīgu un neatkarīgu no ārējiem apstākļiem. Un šāda laime pastāv. Sanskritā to sauc “ananda”, tā ir iekšēja, pastāvīga, neatkarīga laime, kad mēs saskaramies ar mūsu garīgo dabu. To panāk ar garīgu praksi, kad cilvēkā atklājas viņa īstenā būtība, un tas atbrīvojas no ilūziju ietekmes.

Uzdod savu jautājumu